Pašreizējā senreliģijas/dzīvesziņas situācija Latvijā

Pašreizējā senreliģijas/dzīvesziņas situācija Latvijā

I. Dievturības kā reliģijas oficiālais statuss Latvijā

1.Dzīvesziņa iekļauta Satversmes preambulā: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Reliģija kā jebkura dzīves forma nepārtraukti mainās, transformējas, dažkārt izmaiņas mēdz visai būtiskas un neviennozīmīgas. Reliģija iekļaujas katras valsts kultūrvēsturiskajā kontekstā, mūsdienās mazo valstu reliģijas, senticības nozīmību uzsver ANO Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām, UNESCO konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas stājusies spēkā 2006. gada 20. aprīlī, aizsargā etniskās reliģijas, to piederību konkrētai zemei, tautai, valodai, pasaules izpratnei un tradīcijai. UNESCO konvencijā etniskās reliģijas nosauktas vārdā, tā atzīst kopējo vēlmi saglabāt cilvēces nemateriālo kultūras mantojumu, norādot, ka “saglabāšana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt NKM dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtību nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši formālās un neformālās izglītības palīdzību, un atdzīvināt šāda mantojuma dažādos aspektus”.

2. Latvijas kultūras kanonā iekļautās tautas tradīcijas vērtības : Latvju dainas; Dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā; Kokles un koklēšana; Tautas tērps; Dziesmu svētki, Lielvārdes josta; Rudzu maize, Latgales podniecība; Jāņi; Kapu kopšanas tradīcija; Suitu kultūrtelpa; Lībiešu tradicionālā kultūra.

3. Statistika no Tiesībsarga biroja organizētās diskusijas Juristu dienu ietvaros, 18. aprīlī, “Netradicionālo reliģiju iekļaušana Latvijas kultūrtelpā” tika vairākkārt minēti statistikas dati, kas apliecināja, ka apmēram 47% Latvijas iedzīvotāju neatklāj savu reliģisko piederību, taču vienlaikus nepiepulcina sevi nedz ateistiem, nedz kristiešiem. No šīs diskusijas izriet secinājums, ka latviskums, latviskā dzīvesziņa jeb Dievturība ir šo cilvēku patiesā, bet sakarā ar valsts noteikto statusu kristietībai noklusēta religiskā pārliecība

4. Oficiālās dievturu organizācijas Latvijā šobrīd ir visā Latvijas teritorijā.

5. Izdotās grāmatas, žurnāli, avīzes, interneta lapas

6. Ikdienas plašsaziņas līdzekļu uzmanība

7. Dievsētu būve Liepsalās un Limbažos, atjaunotne Talsos 20.gs. 30-jos gados būvēto Dievsētu, arī Marutas māja Birzes un RISEBA Anda Alksniņa izstrādātais bakalaura darbs “Baltu senreliģijas centra izveide Rīgā Esplanādē.

8. Dieva un galveno dievību izpratne Dievturībā – būs Valda Celma grāmata latviski un lietuviski. IV. Mūsu gadījumā jārunā par joprojām dominējošo senreliģija/pagānisma un Dievturības garīgo eksotiku, kas jāpaceļ augstākā pakāpē – par Satversmē formulēto dzīvesziņu.

Jaunā attieksme pret Dievturību sāk nostiprināties, jo kristietība zaudē savas apvienojošās, integrējošās spējas, kļūstot par vienu no kultūras aspektiem sabiedrības dzīvē. Par realitāti kļūst reliģiskā plurālisma – visu reliģiju vienlīdzības ēra un tendence apliecināt sabiedrības dzīvē garīgo dimensiju neatkarīgi no oficiālās kristīgās baznīcas.
Nozīmīga loma ir mūsdienu kultūras politiķu izveidotais kultūras kanons, kurā ietvertas dažas ( ne visas) visbūtiskākās nacionālās identitātes pazīmes (iepriekš uzskaitītās)
Jaunā laika plurālisma iespaidā oficiāli etnisko kultu piekritēji Latvijā netiek apspiesti.

Kristīgās baznīcas attieksme pret pagānismu kļūst aizvien iecietīgāka/ toleranta, neprotestējot pret to valstisko statusu. Gadskārtu svētki, ikgadējās lūgšanas jūrai Baltijas jūras krastā, uguns rituāli ziemas Saulgriežos, folkloristu Dieva dziesmu koncerti u.c. Tie vairs nav pagāniskie kulti, bet vispirms – Dieva daudzināšanas svētbrīži.
Šo laikmetu Latvijā dēvē par postkristietības laikmetu, kur galvenais ir plurālisma ideoloģija, kas pieļauj diametrāli pretēju un pretrunīgu viedokļu mierīgu līdzāspastāvēšanu, dodot iespēju katram pilsonim brīvi realizēt savu reliģisko izvēli.

Latviskas/dievturīgas Latvijas nākotne būs atkarīga no tā, cik stipra ir mūsu – galēji principiālo latviskuma kopēju griba. Vai mēs apzināmies sevi kā savas zemes patiesos saimniekus, kas prot ne tikai likt lietā un vairot priekšteču radītās vērtības, nodrošināt kultūras pēctecību, bet arī droši izmantot jaunās iespējas nācijas uzplaukumam un ielauzties ekonomiski attīstītāko pasaules valstu vidū un ar latviskumu kā reliģisku pārliecību apvienot un savai zemei noturēt latviešus visā pasaulē?

Ar cieņu, Eva Mārtuža, Latvijas Dievturu valdes biedre

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.