Sateka

Sateka

Šī runa 2016. g. 4. jūnijā Punskā notikušajā Baltu Krivulē dažādu traucēkļu dēļ tika nolasīta tikai daļēji. Ceru, ka publicētais teksts ļaus labāk izprast domu, kuru centos pateikt. 

Šeit sapulcējušies cilvēki savu darbību tādā vai citādā veidā saista ar mūsu seno pasaules uzskatu. Kaut gan darbojamies līdzīgi, mērķi, pēc kuriem tiecamies, var būt dažādi. Minēšu dažus no tiem:

  • pulcēt daudz cilvēku;
  • nopelnīt naudu, nodarbojoties ar patīkamo;
  • justies vajadzīgam;
  • atjaunot seno reliģiju/pasaules uzskatu;
  • saliedēt tautu.

Gan Romuva, gan citas kustības mērķa sasniegšanas labad veic virkni darbu, piemēram:

  • svin kalendāros svētkus;
  • aicina cilvēkus būt kopā nometnēs;
  • rīko lekcijas par baltu dzīvesziņu.

Šis darbs nav bijis veltīgs. Ir gūti skaisti rezultāti, kuru dēļ daudzi Romuvu uzskata par senās tradīcijas turpinātāju. Tomēr Romuvas pasākumus apmeklējošo cilvēku skaits nepieaug. Lai saprastu, kas nav kārtībā, runāju ar daudziem vaidilām*. Daļa no viņiem atzina, ka ir vīlušies Romuvā un minēja vairākus iemeslus. Tas ir saprotami, jo, kā jau minēju, te sanākuši kopā cilvēki, kuriem ir dažādi mērķi un atšķirīgas intereses. Kamēr Romuva pulcē cilvēkus, no kuriem vieniem rūp vēsture, citiem politika, trešajiem astroloģija, maģija, koncerti un svētki vai piederība pie Romuvas valdes, rast kopīgu valodu ir sarežģīti. Šādos apstākļos pašsaprotami rodas vēlme uzspiest savu gribu arī citādi domājošajiem. Taču tā netop nedz garīga mācība, nedz arī dievots, visaptverošu saskaņu veidojošs pasaules uzskats. Toties rodas dažu personu nozīmīguma pārlieka uzsvēršana un virkne apgalvojumu, kuriem jaunpienākušajiem ir vienkārši akli jānotic.

Bet galvenais, kas šādi veidojas: Romuvas kustība tiek uzsvērta kā sevišķa, pārāka par citām, un notiek norobežošanās no citādi domājošajiem. Šāda nostāja ne ar ko neatšķiras no kristietības, kura arī pastāvīgi uzsver savu īpašo statusu, un kurā ir izveidota izteikta hierarhiska varas struktūra. Uz hierarhijas pusi sliecas arī Romuva, kurā jau otro gadu notiek jaunu statūtu veidošana, un to izmaiņās vislielākā uzmanība tiek pievērsta pārvaldes orgāniem. Šāda situācija nekādi neatbilst mūsu senajam pasaules uzskatam. Mūsu dzīvesziņā varas sadalei bija pakārtota nozīme. Pat dievu vidū nebija viena galvenā, svarīgākā par citiem. Valdīja izpratne, ka visi ir vajadzīgi. Mūsu senajā dzīvesziņā svarīgākais bija viss, kas saistīts ar dvēseli. Gan pasakas, gan dainas sniedz un tālāk nodod cilvēka dvēseles ceļā svarīgas zināšanas. Līdzīgi arī mūsu kustībai ir vispirms jārūpējas par mūsu dzīvesziņas kopšanu un izplatīšanu, tās skaidrošanu un mācīšanu, bet visi papildu mērķi jāatliek malā.

Rūpes par mūsu dzīvesziņu nozīmē mūsu visu kopīgu darbu. Kopīgs darbs notiek tad, ja cits citam uzticamies. Uzticību rada atvērtība, atklātība un sirsnība. Vaidilām ir jāizjūt savu vārdu nozīmīgums, tāpēc ne reizi vien esmu sacījis, ka vaidilu nolikumā ir jāievieš prasība, ka vaidilas “domas, vārdi un darbi ir vienoti”. Neviena kustība nespēs īstenot izvirzītos mērķus, ja aktīvie cilvēki domās par vienu, sacīs citu, bet darīs trešo. Pašlaik mēs dzīvojam mierā ar visiem kaimiņiem, līdz ar to mūsu galvenais spēks ir atvērtība un paredzamība. Neparedzamam un noslēpumainam ir jābūt tikai kara apstākļos. Diemžēl pēdējais karš mūsu apziņā ir ieildzis. Mēs joprojām būvējam barikādes un izstrādājam noteikumus, lai izsargātos no “nepiemērotiem” cilvēkiem. Taču patiesībā nepiemēroti cilvēki ir kā nederīgas atslēgas: pagrozās, pamaisās slēdzenē, līdz paši izkrīt. Būvēdami pret tādiem barjeras, mēs vienlaikus uzbūvējam barjeras arī piemērotiem cilvēkiem, kuri mūsu kustību stiprinātu. Redzēdami daudzās STOP zīmes un savu svarīgumu uzverošos cilvēkus, daudzi iet Romuvai ar līkumu. Sava nozīmīguma uzsvēršana izraisa noslēgtību, atšķirtību, un līdz ar to romuviešu uztverē Romuva saistās nevis ar Lietuvu un tās kultūras mantojumu, bet gan ar SIA.

Pasaule ir kvalitatīvi mainījusies, un mums ir jāizmanto jaunās iespējas. Mums vajadzētu ņemt par piemēru Islandi, kur cilvēki pilnībā atvērti, izmantodami mūsdienu iespējas, visi kopā radīja jaunu valsts Konstitūciju. Lai to izdarītu, nebija vajadzīga nekāda papildu hierarhija. Tieši tāpat arī mēs varētu mācīt un mācīties savu garīgumu, savu dievatziņu bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem un ierobežojumiem. Tāpēc atkārtošu: mums ir jānodarbojas tikai ar savu dievatziņu un tās izplatīšanu, aizmirstot par jebkādu politikas bīdīšanu, un pretstatīšanu.

Manuprāt Romuvas un līdzīgu kustību galvenajam mērķim būtu jābūt senā pasaules uzskata iedzīvināšanai un ieviešanai ikdienas dzīvē. Šis mērķis nav viegli sasniedzams. Lai to izdarītu, pastāvīgi ir jāizvirza un jāīsteno jaunas idejas. Tāpat arī ir jāmācās no kļūdām.

Viena no šādām kļūdām ir kristietības akla kopēšana. Vairums romuviešu ir nokopējuši no kristietības aklu ticību Dievam, taču mūsu senais pasaules uzskats, kā to labi pateica Regīna Valtenberga, ir pamata. Proti, Dievs mums nav nekas tāds, kam akli ticam, jo akla ticība ved fanātismā. Mūsu senči Dievu redzēja. Savukārt Dievu REDZĒT, PAMANĪT** var tikai tad, ja cilvēkam ir stingri pasaules izpratnes un ziņu PAMATI. Tāpēc es ļoti priecājos, ka Regīna mūsu pasaules uzskatu nosauca par pamatreliģiju. Dzīvības piešķiršana šai pamatreliģijai – tieši tādam ir jābūt mūsu kopīgajam mērķim, kas rosina mūs darboties. Šim mērķim kā upju satekai ir jāsaved mūsu visu ceļi vienuviet un jāpadara tie par vienotu, saskanīgu un neuzvaramu straumi. Taču nupat sacītais ir tiešā pretstatā pašlaik vērojamajam: centieniem izveidot hierarhiskas struktūras un, kā Romuvas gadījumā, uzurpēt varu. Centralizēta vadība nav dzīvotspējīga un ir viegli vadāma no malas. Mums nevajag kārtējo reizi atkārtot vēsturi un kāpt uz tā paša grābekļa.

Raug, šodien mēs visu dienu izšķiedām, apspriezdami Romuvas piedāvāto vēstījumu. Daiva Šeškauskaite pavaicāja, kam šis vēstījums ir paredzēts, un Inija Trinkūniene atbildēja: “Kur gribēsim, tur varēsim publicēt.” Un tā ir visai dīvaina atbilde. Vēstījums sastāv no dažiem teikumiem, bet mēs te visu dienu patērējam, apspriezdami ikvienu komatu ziņojumā, kam nav skaidra pielietojuma… Es saprotu, ka ziņojums ir svarīgs Inijai, jo viņa pastāvīgi piedalās starptautiskā konferencē, taču varbūt ir vērts uzdot jautājumu, vai šī konference un tajā aplūkojamie jautājumi pašlaik ir mūsu kustībai vissvarīgākie jautājumi?

Inija un viņas palīgi ir pelnījuši pateicību par labu darbu, pārstāvot mūsu kustību, tomēr visiem citiem novēlu neaizmirst arī citus, daudz svarīgākus darbus. Šie darbi galvenokārt ir saistīti ar zināšanu izplatīšanu un mācīšanu.

Piemēram, Naisju krivulē mēs vienojāmies izveidot tīmekļa vietni http://krivule.info. Tās izveidē piedalījās vairāki cilvēki, un pašlaik tā darbojas trīs valodās. Inijas komandas Naisju krivulē nebija, un viņi šī lēmuma pieņemšanā nepiedalījās. Tagad viņi nāk klajā ar ierosinājumu veidot kopīgu tīmekļa vietni http://baltukrivule.lt, kuras uzdevums, kā saprotu, būtu  http://krivule.info kopēšana. Nu, ko, vietnes nosaukums ir un paliek tikai nosaukums, nesaskatīdams neko sliktu, aizgāju piereģistrēties vietnes veidotāju sarakstā. Diemžēl saņēmu atbildi, ka mani nevar reģistrēt, jo “vajag apspriesties”. Apgriezos un aizgāju. Kā jau teicu, te, Romuvā, ir pilns ar STOP zīmēm, tiecoties izšķirot, kurš drīkst runāt, un kurš ne. Tas pats notiek arī http://alkas.lt vietnē. Tieši šo STOP zīmju un angažētās viedokļu filtrēšanas dēļ, ko ir ievērojis ne viens vien cilvēks, Naisju Krivulē izšķīlās doma radīt jaunu vietni http://krivule.info.
Pirms beidzu, vēlos izteikt savu prieku par to, ka ir tik daudz radošu un darbīgu cilvēku, ka viņu domas, idejas un darbi jau tagad ir ļoti noderīgi. Pašlaik nopietnu darbu veic Vītautas Musteiķis, kopā ar saviem domubiedriem darbojas Rimas Pakeris un Virgilijus Avižonis, kā arī es, bet par šiem darbiem tagad nav laika pastāstīt. Zinu, ka ir vēl daudz citu cilvēku, kuri veic patiešām svarīgus darbus. Agri vai vēlu tas viss saplūdīs kopā, un mēs ieraudzīsim skaistu rezultātu. Tāpēc vēlos visiem novēlēt nebaidīties no atklātības.

Žaliakalna vaidila Ķēstutis Račkaitis

* Vaidila – atbilst latv. “vaidelotis, vaidelote”. Šai gadījumā – Romuvas kopienā atzīta autoritāte, kas veic rituālus, piedalās svarīgu lēmumu pieņemšanā u.tml.

** (lietuviešu PAMATYTI – “redzēt, ieraudzīt, pamanīt” – saikne ar mums kopīgo vārdu “pamats” – lietuv. “pamatas”, dsk. – “pamatai” – tulk. piez.)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.